Ceļojot

Es jau pat vairs neatceros, cik sen atpakaļ bijām Parīzē! Atbraucot mājās, ikdienas nemainīgā rutīna diezgan veikli pārņem dzīvi un tad laika atskaite notiek savādāk. Īstenībā, ikdienā ikdienas rutīna, gana nemainīgais ritms, man tīri labi patīk, jo tas patīk bērniem. Jep, esmu no tiem cilvēkiem, kuri nesaka nē, noteiktam ritmam (vārds režīms nav tik labskanīgs, bet der arī tas) mazo augošo organismu dzīvē, tieši otrādi. 

Ievads, laikam, par garu, sanāca. Tas viss, lai pateiktu, ka Parīzē bijām pirms mēnešiem...nu jau diviem - septembrī. Šis mums bija šogad lielākais ceļojums visai ģimenei kopā, tādēļ gatavojāmies tam, pat neierasti, laicīgi un ļoti organizēti. Nezinu, kas mums bija uznācis, bet tas atmaksājās un šoreiz laikam jāuzsver, ka tas atmaksājās tieši arī uz finansiālo plānošanu ceļojumam. 

Lidojām uz Parīzi ar Latvijas "nacionālo" aviokompāniju. Ne tapēc, ka dikti patīk vai viņiem būtu ekselents serviss, bet tapēc ka šī kompānija nodrošina tiešos reisus uz Parīzi. Ja iespējams, ceļojumiem kopā ar bērniem izvēlamies tieši tiešos lidojumus, jo tas ir vieglāk gan bērniem, gan mums. Un vēl, lidojumu laiki bija izdevīgi. Turp lidojām agri no rīta, kas deva iespēju galamērķi būt jau no rīta un "iegūt" papildus ceļojuma dienu (kaut es viennozīmigi saku, ka pirmā ceļojuma diena ir mazliet norakstāma tik un tā). Atpakaļ lidojām ar vakara reisu, kas savukārt ļauj ceļojuma pēdējo dienu padarīt mierīgāku (lasīt - lēnām un mierīgi sagatavoties braucienam uz lidostu un tā). 

Dzīvesvietu Parīzē atradām caur Booking.com. Ne viesnīcu, bet izīrējamu dzīvokli. Mūsu priekšrocība ir tā, ka skaidri zinājām, kurā rajonā vēlamies dzīvot, jo, nevēloties izklausīties vīzdegunīgi, zinam Parīzi ļoti labi (esmu tur dzīvojusi un strādājusi). Šoreiz izvēlējāmies dzīvot ļoti tuvu Les Halles rajonam. Tādēļ, ka tas ir ļoti tuvu mūsu vismīļākajam Marais rajonam (tur šoreiz sev atbilstošu mājvietu neatradām), pats par sevi tas ir ļoti apdzīvots un dzīvs, pilns ar maziem restorāniem, kafejnīcām un veikaliņiem, tas ir ļoti tuvu visa veida transportiem un no turienes ērti nokļūt visur, pat ar kājām. 

Neskatoties uz to, ka bijām ar meitenēm, mēs ārkārtīgi daudz staigājām ar kājām. Florencei līdzi bija rati, bet Grēta gan, malacis, visus garos kilometrus nostaigāja ar kājām. Ne bez protestēšanas ik pa laikam, bet nostaigāja. Un, tad, kāds miegs naktī! Vigarākais gājiens bija no Eifeļtorņa līdz mājām (ne pa taisnāko un īsāko ceļu), kopumā tajā dienā pieveicot padsmit km. Meitenēm par prieku, izbraucām pāris reizes arī ar metro. Sākotnējā sajūsma noplaka jau pēc pirmajiem diviem braucieniem, jo nu, godīgi, metro galīgi nav foršākā izklaide. Vilciens divos stāvos gan jau ir pilnīgi cits līmenis un meitenes, protams, sajūsmā. 

Šoreiz tiešām ceļojumu plānojām tā, lai visvairāk no tā iegūtu tieši meitenes. Tātad, muzeji, izklaides un piedzīvojumi viņām. Un, īstenībā, tas bija ārkārtīgi forši. Neviena no ieplānotajām lietām nebija tāda, kas nebūtu interesanta arī pieaugušajiem. Arī tā pati Disnejzeme. 

Kad Grēta bija maza, mana Parīzes draudzene viņai atsūtija interaktīvu grāmatu par Parīzi ("mon livre animé - Paris") ar karti, zināmākajiem apskates objektiem, lielākajiem muzejim. Īsumā visu par un ap Parīzi. To, nu jau abas meitenes, ir nosķirstījušas un izpētijušas tik tālu, ka zina no galvas. Tādēļ, Grētai nebija problēmu piedalīties ceļojuma organizēšanā. Viņa noteikti zināja, ko grib redzēt dzīvē un kur grib doties. Tā, par pamatu ņemot vienkāršu bērnu grāmatu, sastādijām muzeju, izklaižu maršrutu un to, kopā ar Grētu. Tā, starpcitu nav slikta doma arī turpmākajiem ceļojumiem, jo gandrīz par katru lielāko Eiropas galvas vai zināmāko pilsētu ir grāmata bērniem. Katru vakaru Grēta atzīmēja, kur dienā bijusi un rezultātā mums tā grāmata visur bija līdzi. 

Bet, atgriežoties pie Parīzes. Nebija jau tā, ka mēs pārskrējām no viena muzeja uz otru, bija arī dienas, kad lielākā izklaide bija parks, tajā esošais karuselis vai pie mūsu mājas esošais mazais bērnu laukumiņš. Šis bērnu laukumiņš bija arī katras dienas nobeiguma "nodeva" jeb lieta, ko labāk neizlaist.

Un mums ļoti paveicās ar laikapstākļiem. Bija ļoti silts, bet nebija karsts, bija mazliet apmācies, bet nelija.

Runājot par apskates objektiem, es vienkārši uzskaitīšu tos zināmākos un lielākos, kur mēs bijām un ko redzējām. Internets ir tik lielisks, ka par katru var izlasīt ļoti daudz, gan oficiālo, gan lietotājo informāciju un šis, protams, būs tikai viens no daudzajiem viedokļiem. 

Zinātnes muzejs (Cité des sciences et de l'industrie):

Zinātnes un industrijas muzejs ir ārkārtīgi liels un sadalīts vairākās daļās. Tur ir arī kino un planetārijs. Mēs izvēlējāmies doties uz bērniem domāto daļu jeb La Cité des enfants, kas ir atsevišķas muzeja telpas bērniem vecumā no 2 - 7gadi, lai gan interesanti ir arī pieaugušajiem. Šī daļa sadalīta divās - bērniem no 2-5 un bērniem no 5 - 7 gadi. Mēs devāmies uz to, kas domāta no 2-5 gadi, tā lai ir ko darīt abām meitenēmm.

Ja es ikdienā dzīvotu Parīzē, uz šo muzeju nāktu vairākas reizes, katru reizi apskatot kādu daļu no ekspozīcijas, jo katrai ekspozīcijai ir sava zāle, interesanta un aktīva darbošanās un vienai reize kopā sanāk diezgan gari un ilgi. Viss ir veidots tā, lai bērni iepazītu un varētu izpētīt gandrīz visas savas maņas: ožu, dzirdi, tausti un redzi.

Vislabāk meitenēm patika telpa, kur varēja spēlēties ar ūdeni, kā arī lielais spēļu laukums būvlaukuma izskatā (ar iespēju izspēlēt gan māju būvēšanu, gan ķieģeļu pārvadāšanu utt.). Bija ko darīt gan Florencei, gan arī Grētai. Vēcākiem vajag pacietību, bet labi tas, ka šādos muzejs aiztiekams un kustināms ir VISS, vide ir droša un pieskatīšana ir viegla. Forša lieta bija īpaši bērniem izveidotas tualetes turpat blakus, ar mazajiem podiem, zemajām izlietnēm un visu, lai šo pasākumu padarītu "vieglu un nesāpīgu". 

Biļetes mājas lapā nopirkām jau pāris mēnešus pirms ceļojuma. Iegādājāmies biļetes tieši uz bērnu muzeju, bet cenā iekļauts mazā akvārija apmeklējums un mazais bērnu kino. Bonusā varējām redzēt milzīgo glābēju helikopteru un lidmašīnu muzeja telpās. Turpat uz vietas var iegādāties visas citas biļetes, uz visām ekspozīcijām. 

Vairāk info šeit.

Dinozauru ekpozīcija Dabas vēstures muzejā (Muséum national d'Histoire naturelle) 

Jāsaka, ka šo muzeju ir noteikti vērts apmeklēt arī, lai aplūkotu un izpētītu tā pamata ekspozīcijas. Iespaidīgākie eksponāti noteikti ir lielajā Evolūcijas zālē (Grande Gallerie d'Évolution) ar lielajiem dzīvniekiem, to skeletiem, bet arī visas pārējās pamata ekspozīcijas ir apskates vērtas. Es pat teiiktu, ka vienai apmeklējuma reizei šis muzejs, it īpaši maziem, bērniem ir par lielu. Taču ir iespēja izvēlēties apskatīt daļu no ekspozīcijas un atlikušo laiku pavadīt turpat parkā, kurā, jā, ir arī bērnu laukumiņš.

Šim muzejam ir arī savs botāniskais dārzs un tropu augu lielā siltumnīca, kā arī parkā esošs mazs mini Zoo. Pats parks, kur atrodas muzejs, arī ir kā atsevišķs apskates objekts un noteikti patiks  tiem, kuriem tīk ziedi staigāt pa botānisko dārzu. 

Šajā reizē mēs gājām speciāli uz Dinozauru ekspozīciju, kur bija ne tikai viss par un ap dinozariem un neiztrūkstošs milzonīgi liels dinozauru skelets, bet bija padomāts arī par atraktīvām un izzinošām spēlēm bērniem, un ne tikai. Vienvardsakot, bērniem patika. 

Vairāk informācijas par muzeju šeit. 

Parīzes akvārijs (Aquarium de Paris Cinéaqua)

Akvārijs atrodas tieši pie Eifeļtorņa, paslēpies parkā un pazemē, no malas diezgan grūti pamanāms. Bet bija patiešām interesants, pārsteidzoši bagāts gan ar zivīm, gan citiem ūdens iemītniekiem. Pašu parīziešu vidū šis akvārijs nav arkārtīgi lielā cieņā, jo tiek uzskatīts par nepamatoti dārgu izklaides vietu. Piekritīšu, ka ieejas maksa nav no vislētākajām, bet tā kā arī šeit biļetes iegādājāmies vairākus mēnešus iepriekš, tad ceļojuma laikā to izteikti neizjutām. Atšķirībā no daudziem citiem eiropas pilsētu akvārijiem, šis bija patīkam arī ar to, ka tajā bija pietiekoši maz apmeklētāju, nebija nekādas spiešanās pie akvārijiem. Noklausijāmies arī lekciju par haizivīm, pie ārkārtīgi liela haizivju baseina. Labi, klausijos un sapratu es, pārējie tikai klausijās. 

Meitenēm patika, bija ko darīt un redzēt, tātad gājiens veiksmīgs. Visvairāk viņām patika iepazīšanās ar zivīm, kuras bučoties prot :) 

Vairāk informācijas šeit. 

Pompidou centra strūklaka (Centre Pompidou)

Pašu Pompidou centru šoreiz neapmeklējām, bet izpētījām visu, kas tam apkārt. Šis apskates objekts viennozīmīgi nāk arī no iepriekš minētās grāmatas, jo tur bija tieši aprakstīts un uzzīmēts tā īpatnējais izskats (visas komunikāciju trubas ir ēkas ārpusē un tās ir krāsainas) un īpaši izcelta košā strūklaka tam blakus. Tas bija mūsu pirmais apskates objekts jau pirmajā dienā. Tik daudz spēka bija. Tieši blakus mājai un gandrīz tā kā izskatās grāmatā. 

Eifeļtornis (Tour Eiffel) un izbrauciens ar kuģīti

Jā, es zinu, tūrsitu vieta, baigais mainstream un tā tālāk, bet Eifelis ir Eifelis, otra tāda pasaulē nav un meitenām tas bija jāredz. Laicīgī iegādājāmies biļetes (iepriekšpārdošanu biļetem uzsāk kādus divus mēnešus pirms konkrētā datuma), lai varētu uzbraukt arī tajā augšā. Ar iepriekš iegādātu biļeti ir jāpatērē daudz mazāks laiks rindās, kas ļauj ieekonomēt pāris h vismaz. 

Jāpiebilst, ka vispārējās drošības dēļ, šobrīd vispār mainīta un izmainīt Eifeļtorņa apkārtne. Apkārt tam ir stikla siena un teritorija vairs nav brīvi pieejama un apstaigājama kā kādreiz. Piemērma, lai nostātos Eifeļa pakājē pa vidu, tāpat ir jāizstāv rinda kā lidostas robežkontrolē, jaiziet detektors, jāpārbauda mantas utt. utjp. Ja ir iegādāta biļete braukšanai augšā, ir fast line, kas attiecīgi ļauj ieekonomēt laiku. 

Neskatoties uz to, ka augšā tikšana ir ātrāka, tas nemazina cilvēku skaitu liftā un augšā, skatu laukumos. Man to ir krietni par daudz un man nepatīk. Bet, ja zini uz ko dodies, ir vieglāk saņemties. Apskatījām Parīzi no putna lidojuma, sameklējām visu, kas interesēja, sabildējāmies un braucām lejā. Neko daudz jau tur arī darīt nav ko. Var braukt līdz pašai augšai, bet šoreiz to nedarījām. 

Nobraucot lejā apstaigājām Eifeļa apkārtni un devāmies uz kuģīti, kuru piestātne ir turpat pie Eifeļa. Neaizmirstams un obligāti izpildāms pieturpunkts ir starp Eifeli un Sēnu esošais karuselis, kas tur ir jau gadiem. Meitenēm ļoti patika, kurai zirgi, kurai moči, bet karuselis vieno. 

Ar kuģīti, ja iespējams, noteikti vajag izbraukt. It īpaši, ja laiks labs un brauciens solās būt patīkams. Tā ir iespēja redzēt Parīzi no cita skatu punkta. Vajag tik pirms tam izvēlēties bērniem un savām vēlmēm atbilstošu brauciena maršrutu - tie ir garāki un īsāki. Mūsu brauciens bija mazliet vairāk kā 1h un bija ļoti ok. Garāks meitenēm būtu bijis par apnicīgu jau. Arī uz kuģīšiem biļetes ir nopērkamas jau laicīgi, internetā, bet var pirkt arī turpat uz vietas piestātnē. 

Vairāk informācijas par Eifeļtorni šeit. 

Disnejzeme jeb Disneyland Paris

O, nu šis laikam pat būtu atsevišķa raksta vērts, bet mēģināšu īsi. Jāsāk ar to, ka tieši Disnejzemes dēļ mūsu lielais ceļojums šogad uz Parīzi. Paši sev un arī Grētai stāstijām, ka 5 gadu jubileju tak varētu atzīmēt tur! Iztikt bez lielas balles, bet aizbraukt tur, kur satiksi Minniju, Gufiju, Mikiju un visus pārējos. Meitenes tiešām gaidīja šo braucien un tieši Disnejlendu. 

Jāsaka, kā ir - kopš es tur biju pēdējo reizi, pirms gadiem padsmit laikam, tur ir mainījies viss un nav mainījies nekas. Respektīvi, cenas ir af&^!^%$^ k kāpušas, ir gan viss arī atjaunots un smuki sataisīts, bet tā "in general" nav nekas mainījies. Viss ir ļoti baigi par un ap pirkšanu, jo vismaz 70 % no parka ir dažādi veikali, veikaliņi, kioski, kioskiņi  utt. utjp. Es zināju, ka tas tā būs, tādēļ jau laicīgi ar Grētu visu izrunājām, ka skatīties, pētīt, vērtēt var visu; cik ilgi gribēs, tik varēs pavadīt veikalā un pat izspēlēties ar mantām (tur ļauj), bet pirksim, ja pirksim, mēs kaut ko vienu un rūpīgi pārdomātu.

Bet, kapēc braukt tad? Nu, tādēļ, ka ir jau magic tā vieta, ir jau skaisti redzēt, kā viss, ko redzi multfilmās ir uzbūvēts dzīvē, ir skaisti satik multeņu tēlus, ir tik interesanti braukt atrakcijās. Tas viss aizrauj. Un, plus, uz šo visu vajag palūkoties bērna acīm. Un tad jau jautājums - kapēc? - vairs īsti neprasās. 

Tā kā Disnejlenda patiešām nav lēts prieks, tad šim mēs gatavojāmies jau krietni agri pvasarī. Mums bija doma sagaidīt dzimšanas dienas rītu Disnejlendas viesnīcā. Bet cenas uz to laiku bija vienkārši nenormalas (manā izpratnē), tādēļ turpināju čekot dažādu saitu piedāvājumus. Beigās veiksmīgi uztrāpiju uz Booking.com piedāvājumu (protams, non refundable & co), par saprātīgu cenu tieši uz Grētas dzimšanas dienas vakaru. Ta arī darījām. Grētas jubilejā ar vilcienu (divos stāvos!) no Parīzes devāmies uz Disnejzemi, palikām viesnīcā (ar baseinu, kas beigās, pēc sajūtām, arī bija lielākā dāvana Grētai!), paēdām vakariņas ar kūku un svecītēm.

Vakariņas bija episkas, tas laikam būtu īstākais vārds. Es jau no senas pieredzes zināju, ka viesnīcā ir restorāns, kur lielākā atrakcija ir visi multeņu tēli (jeb pārģērbtie), kuri nāk pie bērniem, "runājās", bildējās vai vienkārši samīļojas. Ja pieaugušajiem tas var šķist neinteresanti un kaitinoši (mums ne), tad bērnu acīs tas prieks ir amazing.

Ļoti laicīgi, jau vasarā, biju arī restorānā rezervējusi gan kūku, gan svecītes. Brīdī, kad visā restorānā apklust mūzika, samazinās apgaismojums un sāk skanēt "Happy Birthday", tad zini, ka arī tev jādzied līdzi, jāaplaudē, jo kāds mazais ir jubilārs un viņam nes kūku. Tas var būt pat līdz daudz reizēm īsā brīdi :). Arī Grētai šādi nesa kūku. Es viņu brīdināju jau laikus, ka restorānā būs daudz dziesmu, ko dziedās visi!

(Fun fuct par Grētu - jau kopš 1 gada jubilejas viņa aizgūtnēm raud, ja kāds viņai dzimšanas dienā mēģina dziedāt apsveikuma dziesmu. Viņai ļoti nepatīk! Un katru gadu viņa lūdz, lai nododu šo ziņu visiem ciemiņiem. Es it kā parasti to izdaru, bet vienmēr kādam liekas, ka nu...mazs kluss "daudz baltu dieniņu" jau nekaitēs...wrong!) 

Šoreiz bērns arī tiešām saraudājās, bet ieslēpa seju sākumā tēta rokās un tad pārmetās uz Ēzelīša Iā mīksto kažoku, un beigās viss labi. Nopūta svecīti un ļoti priecājās par kūku. Tikai pirms miega atkal man lūdzu, lai nākamgad atkal brīdinu visus - dziedāt nevajag. 

Par pašu restorānu - patiesībā milzīga ēdnīca. Ārkārtīgi liela bufete ar visu ko...ar visu, kas garšo berniem. Ok, labi, nebija tikai pastas un saldējuma kalni, bet bja arī plaša izvēle ar jūras veltēm, dārzeņiem, dažādiem siltajiem ēdieniem, salātiem un tā tālāk, tā joprojām. Bet bērni ir prioritāte. Tie staigā un lien visur, kurš princeses tērpā, kurš tīģera maskā. Un tu redzi, ka bērni laimīgi un priecīgi. Vecāki - nu ne visi, kurš jau pārbesijies, kurš jau vairs neko neuztver, kurš vēl sākuma eiforijā...bet, nu, vienreiz dzīvē interesants piedzīvojums. 

Pēc vakariņām meitenes vēl aizdevās uz bērnu spēļu istabu, kur vienkārši no sirds izpēlējas kopā ar citiem bērniem. Šis un pēcpusdienas stundas basienā, kā arī visi satiktie tēli bija dienas labākie piedzīvojumi. Vienvārdsakot, pilna dienu piedzīvojumu. 

Un nākamo dienu veltījām Disneja parkam. Tā kā parkā bijām pirmdienā, tad relatīvi mazāk cilvēku bija, bet tas tāds stiepjams jēdziens. Tā kā mēs ar vīru paši jau vēl pirms kāzām paspējām apmeklēt Disnejlendu, tad mūsu plānos bija iet tikai uz tām atrakcijām, kuras der meitenēm. Kādriez bija strikti ierobežojumi attiecībā uz augumu. Šoreiz lielākā daļa no tiem noņemt (uz mazāko bērnu atrakcijām), bet visur salikti lieli brīdinājumi "Atrakcijas uz vecāku atbildību". Izstraigājām visu parku, aplūkojām visu, bet meitenes gāja uz sev piemērotiem karuseļiem  (zirgu karuselis, slavenās Alises Brīnumzemē krūzītes, izbraucieni ar laivām, vilcieniņš un lidojošie Dambo!). Visvairāk meitenēm patika brauciens ar laivu caur visām valstīm. Liels tunelis, kur pa ūdeni peld laiva, bet visapkārt dzied un dejo dažādas lelles, tēli, kas pārstāv katru pasaules zināmāko valsti. Interesanti pat pieaugušajiem. 

Mēs šoreiz pusdienot izvēlējāmies vienā no daudzajiem parka restorāniem. Tajos starp citu vietu var rezervēt ļoti, ļoti laicīgi. Mēs paļāvāmies uz veiksmi. Bet, īstenībā, ļoti veiksmīgi uz šo parku var braukt, līdzi ņemot visu nepieciešamo piknikam. Būs daudz garšīgāk un veselīgāk, kā arī lētāk. Uz vietas esošais piedāvājums ir gana interesants restorānos, bet mazajās ēstuvēs tas tāds nav. 

Ar ko noteikti jārēķinās dodoties uz Disnejzemi - ar stāvēšanu rindās pie atrakcijām. Ir iespēja iegādāties arī "fast track" biļetes, kur rindā nav jāstāv, bet, piemēram, bērnu atrakcijām nemaz ātrās rindas nav. Tās lielākoties ir pieaugušo atrakcijām, kā amerikāņu kalniņi un tā. Labi ir tas, ka pie katras atrakcijas ir norādīts, cik apmēram ilgs laiks rindā stāvot ir jāpavada. Tāds mazs mierinājums gan tas ir, bet palīdz. 

Blakus Disnejzemei ir arī otrs Disneja parks, veltīts filmām - Walt Disney Studio Park. Ieeja atsevišķi. Šoreiz šo parku neapmeklējām, jo vienā dienā abus meitenēm viennozīmīgi būtu pa grūtu, un, iespējams, viņas būtu vēl par mazu pat. Florence viennozīmīgi. Studijas parks gan ir interesants, tur ir kino, tur ir daudz interesantu atrakciju, tā ka, ja sanāk, ir vērts. 

Kopumā, Disnejzeme jeb Disnejlenda ir ļoti jauks piedzīvojums. Bērni ir laimīgi, noguruši un vecāki pārguruši. Un redzēt prieku bērna acīs ir pats galevenais. Šogad parkā visi svin Minnijas 90 gadu jubileju. To dara arī daudzi citi uzņēmumi, veidojot īpašas apģērbu, saldumu, trauku, mājlietu kolekcijas. Lielākā vilšanās tomēr mums bija, ka pašu Minnijas tēlu parkā nesatikām. To Grēta dikti gribēja, bet kaut kā nesanāca. Toties viņa uzzīmēja vēstuli Minnijai un to iemetām pastkastē :) Gan jau ka nonāca līdz adresātam. 

Ā, un par tiem veikaliem, beigās Grēta izvēlējās iegādāties Minnijas cepumus bērnu dārza draugiem un tika pie Minnijas ausīm (no krustmātes dzišanas dienā). Kā ierasts, mūsu ģimenē nostrādā tas, ka tiek dota gan iespēja visu izpētīt, apskatīt un to ļaut nesteidzinot. Beigās uz mājām nest vairs īsti nemaz neko negrib. Ar Florenci šis arī labi strādā un no veikaliem (visiem) tikām ārā bez asarām un kašķiem. Ne vienmēr protams viss tik raiti un reizēm tieši piemājas Rimi var dzirdēt kā kāds no bērniem protestē, bet šoreiz zvaigznes bija ar mums un viss bija pa skaisto. 

Kopumā runājot par Parīzi ar bērniem. Nu, ja godīgi ir tā, ka Parīze gaida ciemos visus, tai skaitā ģimenes ar bērniem! Bet! Par bērniem lai tas būtu restorānos, kafejnīcās, veikalos, transportā tev jāparūpejas pašam. Tas ir, par viņu labsajūtu, izklaidēm, ērtumu un visu pārējo.

Visvairāk to jūt restorānos. Ja neesi pietiekami drosmīgs un izveicīgs, un neesi, piemēram, gatavs paprasīt bērnu krēslu (parasti tie labi noslēpti) vai sarunāt kaut ko ne no ēdienkartes ēdamu, tad vari palikt bešā. Piedodiet, draugi, pavāri, zinu jūs tracina tās māmiņas, kuras jautā plikus makaronus vai vienkārši kartupeļu biezeni. Bet ir tādi vakari un reizes, kad zini, tas ir vienīgais, kas bērnu darīs laimīgu. Un man nekad nav grūti pajautāt. Un galu galā, nē, ir sliktākais, ko vari dabūt pretī. Spēļu stūri vai mantas - ārkārtīgi reti sastopama lieta Parīzes restorānos un kafejnīcās. Ir, bet reti. Mūsu gadījumā - meitenēm katrai sava mugursoma ar mantām, zīmuļiem un papīru līdzi, lai nebūtu garlaicīgi. Un ja striķi trūkst, pacietības nav, bet vecākiem gribas to pēdējo vīna glāzi izdzert nevis izraut šotiņā - telefons noder. Šausmīgi mēs, protams, bet melots nav :) 

Ceļojuma laikā restorānos un kafejnīcās ēdām bieži, jo tā mēs ceļojumos daram un uz to arī gatavojamies. Vien brokastis gatavojām mājās. Lai izvēlētos restorānus, pirmām kārtām, izpētijām savu rajonu, jo vakaros vēlējāmies būt maksimāli tuvu mājām (ar kājām aiziet), dēļ bērniem. Un kad esi dienas laikā izpētiji, kas ir apkārtnē, mājās var izpētīt internetu un atsauksmes. Strādā labi. Tāpat, ārzemēs izmantojam aplikācij Open Table. Līdz šim neesam vīlušies. Vienmēr der uzjautāt dzīvokļa saimniekiem, ko viņi iesaka. Es vēl apjautājos draugiem un paziņām, kas dzīvo uz vietas Parīze. Bet visforšākās vakariņas tomēr pie draugiem mājās.

Cilvēki ir laipni, jauki, bet tavi bērni ir tava darīšana. Ir ļoti reti tādas vietas, kur ir padomāts par bērnu stūrīšiem, mantām, krāsojamajām lietām un tā. Kā vienmēr, arī Parīzē ir savi izņēmumi, tā ka, patiesībā, viss jau ir  labi. Mēs zinājām uz ko dodamies un tam bijām gatavi.

Bet toties, veikalos, grāmatnīcās, muzejos, mantu veikalos - kā jau lielākajā daļā Eiropas - bērni ir gaidīti un netiek uztverti par traucēkli, tieši otrādi. Tad atkal, piemēram, vilcienu stacijās un metro - nu kā gribi, tā tiec galā. Metro, piemēram, lifti bieži nedarbojas, rati un bērni "jāstiepj" pašam utt. Retu reizi kā tūristam jau nekas, taču ikdienā mammas neapskaužu. 

Tas kas priecē, ir ārkārtīgi lielais skaits veikalu, kur pārdot ekoloģiski tīru pārtiku, tie paši zero waist veikali (vai pilnīgi, vai dāļēji), arī kafejnīcas ar īpaši pārdomātām ēdienkartēm visām iespējamajām diētām un ēšanas principiem. 

Mums gāja labi un ceļojums bija jaudīgs, visās nozīmēs!

Ar Parīzi jau tā ir - vai nu mīli vai ne. Mēs mīlam. Un brauksim vēl. 

P.s. Man bija cilvēli, kuri jautāja par izmaksām ģimenei, ceļojot uz Parīzi. Konkrētas mūsu izmksas es nestāstīšu, bildīšu vien to, ka plānojot laicīgi, brauciens sanāk izdevīgāks. Kā arī, visas muzeju un apskates objektu cenas ir norādītas mājas lapās. Savukārt dzīvošana un restorāni - nu tie, tos jau laicīgi var izpētīt, ņemot vērā savu noteikto budžetu. 

P.s.s. Ja gribas zināt konkrētus restorānus, kur bijām, manā IG pie highlights ir saglabāts "Paris with Kids" mapītē.