Kopumā tētis no mājām bija prom mēnesi, kas it kā nav daudz, bet tomēr daudz. Bērniem tas ir daudz un tieši meiteņu dēļ izdomājām, ka mums ir jāpievienojas tētim kaut uz 2 nedēļām. Sākumā gribējam uz visu mēnesi, bet visādas ballītes, dārziņa atsākšana un pirmās skoliņu dienas šos plānus pamainīja. 

Atkāpei pateikšu, ka es uzskatu, ka bērniem līdz skolas vecumam vispār nav§§ ko zaudēt ceļojot mācību gada laikā. Arī pirmajās klasēs īsti nav ko zaudēt, ko iekavēt, ja vien ceļojuma laikā atvēl laiku mazliet ar bērnu pastrādāt. Un tā nav strādāšana pie galda sēžot - katrs muzeja apmeklējums, katra ekskursija kaut uz pilsētas parku vai brauciens ar vietējo autobusu, katra reize, kad mazais pats angliski (vai jebkādā valodā) pasaka paldies, lūdzu vai palūdz stendā saldējumu, jau ir kā mācību stunda, kuras laikā var iemācīties tik daudz ko! Atliek vien vienoties ar bērnu dārza vai skolas skolotājām, ja nepieciešams paņemt darbiņus līdzi un doties. Nu, tas tā, ja liekas, ka mācību gada vidū jau nebūtu labi nekur braukt. Ja ir iespēja - aiziet!

Šoreiz uz Londonu devāmies kā tūristi un kā netūristi vienlaikus. Tēti neko daudz un bieži tāpat tur neredzējām, tādēļ lielāko dienas daļu es biju viena pati ar meitenēm. Nekādu konkrētu plānu mums nebija, bet katra diena mums beigās sanāca ļoti, ļoti aizpildīta. Neskaitāmi kilometri nostaigāti (es rēķināju, ka man tie bija kādi 14 - 15 km dienā, tātad Grētai uz kādu pusi mazāk, jo izmantojām ratu paliktni viņai), daudz kas redzēts un apskatīts. Kā no rīta no mājām izgājām, tā tikai uz vakariņu laiku atpakaļ. Ap plkst. 20:00 abas divas jau katru dienu šņāca saldā miegā līdz pat rītam, tik ļoti daudz nostaigāts un kustēts bija. 

Mēs dzīvojām patiesi labā vietā un labā rajonā, tieši blakus parkam un tas mums daudz atviegloja dzīvi. Parkā bija arī Londonas Zoodārzs, kā arī vairāki lieli un plaši bērnu laukumi dažāda vecuma bērniem, kā arī dzīvās atrakcijas - vāveres, zosis, pīles un arī daži pelikāni! Patiesībā, kaut visa diena pavadīta parkā, varēja būt interesanta. Mēs gan centāmies darīt arī ko citu.

Londona nav lēta pilsēta, nemaz ne. Bet tā kā bijām tur, tad centāmies izbaudīt visu, kas iespējams un no kautkā maza uztaisīt lielu piedzīvojumu. 

Pozitīvais ir tas, ka, piemēram, visi muzeji ir bez maksas (valsts muzeji). Pamata ekspozīcijas ir bez maksas, speciālas izstādes ir par samaksu. Uz tām var iet, var neiet. Taču, aiziet apskatīties dinozaurus vai izpētīt kā rodas zemestrīce Dabas muzejā (Natural History museum) neko nemaksā. 

Londonas Zoo, salīdzinot ar Rīgas Zoo, ir ļoti dārgs, taču turpat parkā var apskatīt un iepazīties ar vāverēm, pelikāniem, zosīm un arī papagaiļiem. Uz Zoo var iet, būs skaisti un interesanti, bet var arī neiet, izmantojot mazliet eksotisko parku priekšrocības. 

Mēs ikdienā daudz un ilgi staigājām ar kājam, bet reizēm ekskursijas dēļ vien braucām ar divstāvīgo, sarkano autobusu! Iegādājoties vienas dienas biļeti, var braukāt daudz un dikti, un forši tas, ka bērniem braukšana bez maksas. Grēta, un arī Florence, bija sajūsmā par autobusu, jo tas tomēr ir krietni atšķirīgāks kā šeit - mājās. Lai dzīve būtu vēl interesantāka, pāris reizes izbraucām arī ar ikoniskajiem Londonas takšiem. Grētas mērķis bija noķert rozā, bet tikām tikai līdz zelta krāsas taksim. Kas īpaši forši - man kā mammai ar ratiem šie takši izcili ērti. Atver durvis, iebrauc ar ratiem iekšā un galapunktā izstumies ārā. 

Kuram bērnam gan nepatīk mantu veikali! Visiem patīk, arī manējām meitenēm patīk! Es nezinu vai drīkstu atklāt, neizpelnoties kritiku, bet es savām meitenēm esmu iemācijusi, ka lielie mantu veikali patiesībā ne visi ir veikali! Tie ir kā lieli mantu muzeji, kur visu var skatīties, spēlēties ar tām mantām, kas izņemtas no iepakojumiem (ne viņu pašu izņemtas, bet veikalā speciāli izpakotas šim nolūkam), pavadīt tik laika, cik grib (nu vai cik ir vai cik mamma saka) un tad mierīgu sirdi doties prom, kā no rotaļu laukuma. Protams, Grētai jau ir palicis skaidrs, ka tie ir veikali, bet viņai pati pirkšana, kaut patīk, ne vienmēr ir un visbiežāk nav svarīga.

Tātad, pozitīvais Londonā ir tas, ka tur ir 2 mega lielie mantu veikali - Harrods veikalā un Hamleys. Nu, ir arī Disney un vēl citi. Bet šajos divos lielajos ar bērniem droši (un es uzsveru droši) var doties kā uz ekskursiju un īstu mantu muzeju (piemēram dienā, kad bieži līst lietus vai vienkārši gribas izklaidi) Kapēc? Tapēc, ka:

1) šajos veikalos ir atļauts spēlēties ar visām mantām, ļoti daudz mantu ir atpakotas vaļā šim nolūkam. Mīkstās mantas visos lielomos no mini līdz HUGE! Visas var samīļot! 

2) šeit neviens pārdevējs neskaita cik h jūs pavadat veikalā kaut vai tikai skatoties un spēlējoties, 

3) šajos veikalos visas dienas garumā darbojas animatori: burvju triku meistari, meitenēm frizieris un skaistu rotu gatavošanas stendiņš, puiši, kuri lidina lidojošos šķīvīšus un darbina robotiņus, izmēģina skrituļslidas un spēlē kavieres!

Protams, protams, nebūsim naivi, primārais mērķis ir veicināt pārdošanu! Un ir ļoti, ļoti daudzi, kuri pērk! Bet šajos veikalos (piemēram, atšķirībā no Disney veikala) šeit neskatās šķībi, ja tu izej ārā neko nenopērkot! Attieksme pret visiem bērniem ir vienāda. Man meitenes izklaidējās un Harrods veikalā laikam pavadīja 1,5 h spēlējoties un pētot, lasot grāmatas un komunicējot ar animatoriem. Hamleys veikalā tētis bija atnācis līdzi un tur pacietība viņam tik liela nebija (kā bērniem), bet arī tur mēs skaisti pavadījām laiku.

Kas pozitīvs šādām izklaidēm? Vieni teiks nekas, es un varbūt vēl kāds teiks, ka ir forši, ja redzi, ka bērns laimīgs! Un vēl - Grēta šajos veikalos, un jāsaka Londonā vispār, ļoti,ļoti drošāka palika, runātīgāka ar citiem cilvēkiem (mājās nekad nav bijusi klusētāja), iemācijās pati visu uzprasīt, pati nokārtot vienkāršas lietas, pārvarēt nedrošību un kautrīgumu. Ja gribi zināt, kur tualete - prasi, ja vēlies saldējumu - prasi pārdevējai pati, ja vēlies kafejnīcā dzert - palūdz pati, ja vēlies zināt, kur stāv Paw Patrol grāmatas - pajautā. Mamma pateiks priekšā, kas jāprasa, bet tu pajautā. 

Varbūt no malas liekas nežēlīgi - ļaut bērniem iet spēlēties, bet ejot arā neko nenopirkt. Nu man tā neliekas, jo 1) meitenēm mājās mantu netrūkst un 2) veikals obligāti nenozīmē uzreiz pirkt. Vienmēr nevar un arī nevajag pirkt. Bērniem galvenais šādās reizēs ir zināt lietu kārtību jau no paša sākuma - mēs ejam skatīties, mēs neko nepirksim (vai pirksim vienu mazu lietiņu). Tas, kas ir svarīgi vecākiem (tas man liekas attiecas uz jebkuru veikalu) - saprast, ir vai nav laiks. Ja laiks ir un vari atvēlēt to pusstundu vai pat stundu brīdim, kamēr bērns skatās, priecājas, paspēlējas - labi! Ja laika nav un pēc minūtes gribēsi vilkt mazos prom - labāk nemaz neiet.* Es vēl tagad labprāt eju uz veikaliem tikai pamērīt drēbes un saprast, kas man patīk, kas ne. Cita lieta, ka Rīgā bieži vien to pārdevējas nesaprot, bet nu that's life. 

Esot Londonā ar bērniem, nevajag aizmirst par tūristu ļoti iecienītām izklaidēm, ko braucot romantiskās brīvdienās divatā daudzi mēdz aizmirst. Apskatīt īstu karalienes pili jeb Bekingemas pilis! Un uzzināt, ka tur dzīvo princese un princis, ka viņiem ir mazi bērniņi un ka tiešām karaļi un karalienes ir arī īstenībā. Meitenēm ļoti patika sardzes maiņa, zirgi, mūzika un skatītājiem domātais šovs. Man pašai - nu tā, man tie lielie pūļi lielās pilsētās nepatīk, bet nelienot lielajās masās, sanāk jauks pasākums. Ja vēl pēc tam izstaigā skaisto parku (St Jame's Park) turpat pie Bekingemas pils. Šajā parkā aci pret aci satikt pelikānu ir ikdiena un, protams, zosis, pīles un vāveres. 

Kā īsti tūristi, Grētai par prieku, devāmies arī uz London Eye - lielo panorāmas ratu. Līdz šim veiksmīgi no šī Lonondas gala izvairījos, jo nu cilvēku masas tur neaprakstāmas. Bet bērniem par prieku, ko tik nedarīsi. Rinda šausmīgi gara, cilvēki nejēgā daudz, bet apbruņojoties ar pacietību un cerību pēc tam tikt pie vīna glāzes sev un miegu bērniem - var doties. Bija jau forši un meitenes priecīgas apskatīt pilsētu no putna lidojuma. Pēc tam tā arī bija - aizmiga abas. Viena ratos sēžot, otra kājās stāvot! 

Visi kuri ceļo vai vienkārši dzīvo pilsētā ar bērniem zina, cik svarīgs ir vārdu salikums "bērnu laukumiņi". Arī mums. Šajā ziņā gribētu uzteikt Londonu, jo tiešām, laukumiņu bija un labi tie bija. Manai egoistiskajai gaumei nevajag tik lielus kā jaunatklāto Barona ielas laukumiņu (man viņš tiešām liekas daudz par lielu), jo tādā grūti ir man kā mammai ar diviem mazajiem, kuriem pagaidām ir katram savs spēju līmenis un arī bērniem tādā sanāk vairāk noskriešanās starp atrakcijām, kā dzīvošana pa atrakcijām. "Mūsu" parkā jeb Regents Park bija 3 lieli laukumiņi, bet tajā pat laikā kompakti un pārredzami, kas man bija svarīgīgi.

Man patika, ka laukumiņi bija vairāk koka un ar tādām kā "tarzānu" jeb "meža kaķis" tipa izklaidēm. Visi laukumiņi ar aizveramu sētu drošībai. Bet, vispozitīvākais ir visprimitīvākais punkts! Visos laukumiņos ir īstas un kārtīgas tualates bērniem - ar īstu zemo podu, zemajām izlietnēm, tīras, smaržīgas, puišiem meitenēm atsevišķas, ar pārtinamajiem galdiņiem. Un piemērotas un atļautas tikai bērniem, ne pieaugušajiem. Ir arī uzraugs, kurš uzkopj. Tas patiešām bija labi. Vēl man patika, ka visos parkos ir pa kādai kafejnīcai, kurā tu vari ieiet un uzsildīt bērnam līdz paņemto ēdienu, ja nevēlies pirkt uz vietas. 

Vienīgais, no kā parkos jāuzmanās - vāveres. Tās ir izlutinātas un super drošas, nāk klāt visiem, kuriem ir kas ēdams un nepieciešamības gadījumā līdīs arī bērnu ratos pašas sameklēt, kas garšo. Paši jau cilvēki vainīgi, nenoliegšu. Un bērniem patīk. Arī mūsu meitenēm. Florence šobrīd parkos Rīgā meklē "vāves" un diezgan nelaimīga, ka nav. 

Mums par prieku, šobrī parkā ir arī plaša skuptūru izstāde. Milzu zilonis ar kājām gaisā, gigantiska mikipele, skultptūra no futbolbumbām vai pat traki baiss skelets! Skuptūras bija lieliski apskates objekti un noteikti daudzu interesantu sarunu pirmavots. 

Londona mūs ļoti lutināja ar laikapstākļiem! Saule katru dienu. Un izslavētais Londonas lietus - patiesībā, nav tik traki, lai neteiktu ka nav traki vispār. Lietus ir, bet ilgst pāris minūtes un pazūd. Ja esi ratos vai somā iebāzis lietusmēteļus, tad vispār nav ko uztraukties. Pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem, mēs tiešām visas dienas pavadījām laukā. Īsāk sakot mēs ar meitenēm klīdām apkārt. No parka uz muzeju, no muzeja uz kādu tūristu ielu, no tūristu ielas atpakaļ uz parku, tad  uz kādu interesantu rajonu, tad kādu veikalu un tad kādu kafejnīcu. Ritms patiešām nesteidzīgs, bet nevienu sekundi mums nebija garlaicīgi. 

Atgriežoties mājās, Grēta dārziņā neko nebija iekavējusi. Nepieciešamos burtus iemācijāmies Londonā un viņa atgriezās mājās daudz drošāka, priecīgāka un dzīves pieredzes bagātāka. Ar lielu sajūsmu gaidīja pati savas sūtītās pastkartes (omammam, draugiem, dārziņa biedriem), lai varētu izstāstīt visu, visu, kas redzēts un piedzīvots Londonā. Šī iemesla dēļ vajadzēja pirkt pastkartes, kur attēlots viss - gan BigBens, gan Londonas acs, gan pils, gan lielais tilts un sarkanie autobusi. Pastkartes patiesībā ir izcila lieta, kas palīdz atcerēties ceļojumu un ilgāk saglabāt atmiņas. Vismaz mums, kas neesam labi fotogrāfi. 

Šī brauciena laikā ir iekrājušās arī dažas labas adreses gadām un feinām kafejnīcām, restorāniem. Bet par tām - citā ierakstā. 

Ja ir iespēja, tad nekad nesakiet nē ceļojumam! Ar bērniem vai bez, tuvāk vai tālāk, bet paskatīties uz pilsētām ar citādu skatienu (ne gluži tūristu skatu) ir ļoti interesanti. Jo ikdiena jau mums nebija ļoti mainīga no šejienes - veļasmašīnas, putekļusūcējs, trauki, ēstgatavošana utt utjp., tas mums šajā ceļojumā nekur nepazuda! Bet labi iekļāvās ritmā.

 

*Atkāpei izstāstīšu, ka šo lietu piekopju arī pārtikas veikalos. Kad Grēta bija mazāka (Flo vēl īsti nav tajā posmā) - ja laiks atļauj, tad viņa pati varēja ņemt savus ratiņus, pie bērnu stenda visu izpētīt (nepirkt) un tad devāmies tālak. Kad laiks ierobežot - sēdinu lielajos ratos un eju vienkārši ar līkumu mantu stendiem. Tagad jau ar Grētu visu var sarunāt un Flo vēl savus ratus nestumda.