Brīžos, kad neēdam

Ivetu un Reini es pazīstu...labāk nemaz neskaitīšu, cik gadus jau pazīstu šos jaunos cilvēkus. Jau 6 gadus viņi ir lieliski vecāki tikpat feinam un aktīvam dēlam vārdā Henrijs. Ja mūsu ģimene šo vasaru pavadīja mierīgā "čiliņā", tad šie jaunie cilvēki šajā vasarā realizēja iepriekš rūpīgi plānotu ekskursiju - "nieka" 5000 km garu ceļu, ar auto, uz Altajas Republiku Krievijā.

Diezgan tālu, ne? Un, piekritīsiet, tas viennozīmīgi nav tas galamērķis, ko lielākā daļa ģimeņu kā pirmo, ne pat ne otro vai trešo, iekļauj savā vēlamo galapunktu sarakstā plānojot vasaras brīvdienas. Tieši tādēļ lūdzu Ivetai un Reinim pastāstīt, kā viņiem gāja!

Ja vēlies doties 5 000 km garā ceļā ar auto, kopā ar bērnu, tad ... laikam jāapbruņojas ar lielu pacietību. Un tas ir tas, kas vijas cauri Ivetas stāstam. Pacietību it visā - braukšanā, ilgstošā sēdēšanā, bērna garstāvokļu maiņās un galu galā.. pacietību un vēlmi "nenomūšīt" vienam otru.

Ja vēlies doties 5 000 km garā ceļā ar auto, tad tam ir laicīgi jāsagatavojas. It īpaši, ja esi izplānojis doties uz Krieviju, uz vietu, kur jārēķinās ar braukšanu bezceļu teritorojās, kur jārēķinās, ka, iespējams, nebūs ne internets, ne telefona zona, ne veikals uz katra stūra un pat ne, iespējams, viesnīca katrā pilsētā.

Iveta un Reinis bija sagatavojušies. Visam, kam varēja. Viņiem bija īstā mašīna (ekspedīciju mašīna, piemērota bezceļiem), viss nepieciešamais "idzīvošanai" (pārtika, iespēja gulēt a/m utt.) un vēl viņiem bija milzīgs gribas spēks un vēlme doties braucienā. Bet visam nekad nevar sagatavoties! Tas pierādās arī šajā ceļojumā.

Reinis un Iveta, kā prātīgi cilvēki, bija nodrošinājuši arī "štābu" Rīgā - cilvēkus, kuriem viņi regulāri "atskaitijās", cik tālu ir, kur ir un vai viss ir labi. Pārējiem bija arī iespēja sekot šim ceļojumam Reiņa FB lapā, kur bija saite uz GPS koordinātēm, kā arī Reinis un Iveta regulāri lika ziņas katru reizi, kad bija pieejams internets. Kā varēs lasīt stāstā, tad šāda komunikācija ir ļoti nepieciešama un vajadzīga, jo mēdz gadīties visādi...

Mani kā mammu ļoti interesēja, kā viss šis ceļojums izvērtīsies bērnam. Henrijs ceļojumā devās kā piecgadnieks, bet atgriezās kā sešgadnieks! Lielisks veids kā atzīmēt dzimšanas dienu! Tas, ka tas būs piedzīvojums - tas skaidrs! Piedzīvojums visai ģimenei.

Tālāk gan...Ivetas stāsts par ceļojumu, kā arī bildes!

"Par to, ka brauksim uz Altaju zinājām apmēram pusgadu pirms sākām doties ceļā. Kāpēc uz Altaju? Zinājām, ka tur ir skaista, neskarta daba, kā arī tieši tur bija iespēja satikt mūsu ģimenes draugu. Zinājām, ka ceļš līdz galapunktam būs garš (gandrīz 5000 km) un grūts, bet mūs iedrošināja kāds cits mūsu draugs, kurš jau ir bijis ekspedīcijā uz Altaja Republiku. Viņš mums palīdzēja izplānot maršrutu. Draugs arī bija tik laipns, ka aizdeva mums savu mašīnu, lai varam doties ceļā. Mašīna bija piemērota braucieniem pa neceļiem, kā arī tās bagāžas nodalījumā tika uzmeistarots paaugstinājums, lai vajadzības gadījumā mēs visi trīs varētu tajā ērti gulēt. Taču mēs neizmantojām šo iespēju, jo tā kā pārbraucieni no pilsētas uz pilsētu bija pietiekami gari, viesnīcas bija ērtāki varianti nakšņošanai.

Altajā nokļuvām pēc 9 dienu ilga brauciena...atzīšos bija dienas, kad ienāca prātā, kur mēs vispār braucam un kāpēc mums tas ir vajadzīgs? Katru dienu, braucot mašīnā pa 12 un vairāk stundām, izbaudījām arī dažādas dēla Henrija (gandrīz 6 gadi) garstāvokļa maiņas – no mierīga un ar visu apmierināta līdz tam, ka tiek lidināts pa mašīnu viss, kas ir pa rokai – spilveni, apavi, aģērbi, mantas... Pa ceļam mums gadījās sēdēt garos, jo garos sastrēgumos. Ārā bija saulains un karsts, bet mašīnā vēl karstāks, jo šai mašīnai nav kondicioniera. Labi, ka bijām paņēmuši līdzi auto saules aizsargus, vismaz puiku varējām pasargāt no tiešiem saules stariem. Par cik bija ilga stāvēšana un kustēšanās uz priekšu "ļooooti" lēnām, atļāvām Henrijam sēdēt un gulēt arī ne savā autosēdeklī. Vēl ļoti labi palīdzēja atvēsināties izsmidzināms termālais ūdens (ik pa brīdim visi lietojām, izsmidzinot uz sejas) un, protams, šķidruma lietošana lielos daudzumos. Tā kā Henrijs vispār maz dzer, šoreiz piedāvāju arī dažādas suliņas atšķaidītas ar minerālūdeni, jo svarīgākais bija, lai bērns nepārkarst un šādu dzērienu viņš vairāk izdzēra. Laika īsināšanai mašīnā no mājām bija paņemtas viņa mīļās mantas, zīmuļi un papīrs. Kā arī spēlējām volejbolu ar balonu!

Dēļ gariem pārbraucieniem, sastrēgumiem un laika joslu maiņas (nokļustot galā bija +4 stundas no LV laika) viesnīcās parasti nokļuvām ap pusnakti un pat krietni pāri tai. Bieži vien Henrijs jau bija aizmidzis mašīnā un viesnīcā ienesām guļošu. Taču bija dienas, kad gulēšana nebija ne prātā. Nokļūstot viesnīcā, vēl bija jāsarūpē vakariņas – dažreiz mūsu paņemtais ēdiens, dažreiz viesnīcā bija iespēja paēst. Pusceļā sapratām, ka vakariņas jāpaēd laicīgi, lai viesnīcā nav par to jādomā un varam uzreiz iet gulēt, jo miega trūkumu jutām visu brauciena laiku. Tālāk vakariņas ēdām pa ceļam – stājoties tālbraucēju šoferu stāvvietās, kur vai nu gatavojām paši (pilngraudu makaroni, tuncis, avokado, tomāti, meža dzīvnieku gaļas konservi) vai arī gājām ēstuvēs. Sākumā bažijos par ēdiena kvalitāti tur, taču ēdiens bija svaigi pagatavots un garšīgs. Šajās pieturās tad arī ļāvam puikam izskrieties, lai pēc tam mašīnā vieglāk nosēdēt. Mašīnā braucot iestiprinājamies ar līdzi paņemtajiem riekstu un žāvētu augļu maisījumiem, banāniem, avokado un maizīti. Patiesībā, dēļ lielā karstuma un apstākļu maiņas, Henrijs, kurš mājās bija visēdajs  un daudzēdājs, pa ceļam ēda maz un brīžiem bija pat jāpierunā kaut ko apēst.

Krievijas pilsētās, kurām braucām cauri, bija arī ieplānots apstāties pie dažiem apskates objektiem, kurus būtu vērts redzēt.  Piemēram – Ņižņijnovgorodā  - kremlis, kurš izvietots vietā, kur satiekās upes – Volga un Oka. Vieta ļoti skaista, bet apkatījāmies virspusēji, jo puika tiekot ārā no mašīnas skrēja uz visām pusēm! Taču tā kā atradāmies lielā pilsētā, skriešanu centāmies ierobežot, līdz ar to Henrijs izrādīja savu spītību un niķus pēc pilnas programmas. Savukārt Kazaņā apstājāmies pie kremļa - grandioza un iespaidīga. Neskatoties uz to, ka bija ļoti karsts laiks, kremļa pagalmu izstaigājām cītīgi, puika arī bija īsts malacis, jo pacietīgi turējās man pie rokas, kamēr skatījāmies un priecājāmies par skaistumu. Satkā, kur ir rūdas un magnēzīta raktuves,  iespaidīgas un milzīgas bedres, lai raktuvēm piekļūtu tuvāk klāt, rāpāmies pāri uzbērumiem. Henrijs īsti nebija priecīgs un apmierināts par šāda veida izklaidi, bet varinatu viņam nebija. Mašīnā viens nevarēja palikt un pie pašām raktuvēm arī negribēja ilgi uzkavēties.

Ievērojām, ka braukšana ir patīkamāka, ja aiz loga mainās skati. Bija tādi ceļa posmi, kuros pa logu redzami tikai līdzenumi vairāku simtu kilometru garumā – laiks iet uz priekšu lēnāk, savukārt nobrauktie kilometri sarūk lēnāk, rezultātā vakarā bijām daudz reizes nogurušāki un kašķīgāki.

Kad nokļuvām Altajā bijām noguruši, bet atviegloti un laimīgi, jo tie dabas skati, brīvi klaiņojoši aitu, zirgu, govju un kazu bari un atmofēra liek aiz sajūsmas spiegt un beidzot varējām nesteidzīgi pavadīt laiku...Apmeklējām ūdenskritumus, brienot un rāpjoties pa akmeņainiem kalniem, braucām pa pilnīgajiem neceļiem, lai nokļutu pie kāda apskates objekta. Bijām uzbraukuši ar mašīnu 1600 m augstumā virs jūra līmeņa – apmeklējām briežu dārzu, kur pavadījām vairākas stundas, jo bija patīkama namamāte un atmosfēra, lai gan pašus briežus varējām apskatīt tikai ar binokļa palīdzību. Pašā Altajā biežāk nakšņojām ne labiekārtotos kempinga namiņos un mazgājāmies pirtī  - Henrijam šādi apstākļi bija apgrūtinoši, jo līdz šim savas dzīves laikā bija redzējis tikai labiekārtotas dzīvesvietas.  Bridām pa purvainu ceļu līdz Geizera ezeram - ļoti noslēpumaina un apbrīnas vērta vieta.  Staigājām un lasījām akmeņus gar Katuņas upes krastu. Lai paņemtu uz mājām un pamētātu pašā upē :) Pastaigas pa Altaju Henrijam ļoti patika, jo visapkārt brīvība un plašumi, atļāvām skriet un izpausties pēc sirds patikas.

Piedzīvojām arī  to, ka Altajā uz ceļa salūzt mašīna. Tai apstājās motors. Mēs pārsteidzoši mierīgi  uztvērām šo faktu. Labi, ka telefonam zona bija. Pie salūzušās mašīnas pavadījām 5 stundas, kuru laikā gaidījām kamēr atbrauks evakuators un aizvedīs mūs uz viesu namu, kurā bijām dažas dienas iepriekš. Tā bija tuvākā vieta, kur apmesties. Tad, kad atbrauca evakuators, Henrijs sāka izrādīt savu sašutumu par visu notiekošo, jo nogurums un neziņa darīja savu...Ceļš ar evakuatoru izvērtās gana „jautrs”, man un Henrijam bija jāpaliek savā mašīnā, kura savukārt bija iecelta evakuatora kravas kastē. Šādā veidā braucām gandrīz 5 stundas! Piedzīvojam krasas temperatūras maiņas – pa dienu bija ļoti silts un saulains laiks, taču naktī temperatūra nokritās līdz +4 grādiem. Labi, ka mašīnā mums bija segas un siltās drēbes... Henrijs aizmiga, jo brauciens bija lēns un līgans, savukārt es vēroju zvaigžņotās debesis pa mašīnas logu...

No rīta sākām izskatīt dažādus variantus kā tikt mājās...mums palīdzēja Rīgas štābs :) - sagādāja lidmašīnas biļetes no Novosibirskas līdz Maskavai un vilciena biļetes no Maskavas līdz Rīgai. Līdz braukšanai mājās 2 dienas pavadījām "relax" režīmā – dzīvojāmies pa viesu namu pie fantastiskiem saimniekiem, pa dienu staigājāmies pa pļāvām, kurās zied vērmeles un mārsils, gājām uz vietējo veikalu, gar ceļa malu kopā ar govīm un teļiem, dzērām kalnu pļavā augošu augu tējas un ēdām garšīgi pagatavotu mājas ēdienu. Henrijam dikti garšoja lauku biezpiens.

Saimnieki mums sarunāja arī vietējo taksi, kas aizveda mūs līdz Novoibirskas lidostai (530 km). Izbraucām pusnaktī un no rīta ap 9 bijām galā. Henrijs veiksmīgi mašīnā aizmiga un nogulēja līdz pašai lidostai, lai gan pats brauciens bija gana ekstrēms – pie stūres īsts altajiešu džigits, vidējais ātrums ap 120 km/h un šoferis visu laiku runāja pa telefonu. Uz rīta pusi arī  viņam sāka nākt miegs. Vīrs pierunāja šoferi pagulēt kādu laiku, lai mums visiem drošāka braukšana. Lieki piebilst, ka es neaizvēru ne aci visa brauciena laikā. Tad jau lidojums, kurš ilga 4 stundas. Henrijs ļoti labi izturēja lidojumu (pirmo savā dzīvē) un nebija pat jāizmanto viss līdzi paņemtais izklaižu arsenāls.

Maskavā braucām ar vilcienu līdz centram, tad ar diviem metro, līdz nonācām  Rižskij Vokzal, no kura tad sēdāmies vilcienā un braucām līdz Rīgai. Brauciens vilcienā ilga +/- 15 h. Henrijs ilgi skatījās pa logu un tad, kad satumsa, gājām gulēt. Henrijam izvērtās varena sestā dzimšanas diena, kurā piedzīvoja lidojumu un braucienu ar vairākiem transportiem, kuri brauc pa sliedēm!

Tad, kad nokļuvām savās mājas, bērns bija laimīgs un priecīgs, uzreiz skrēja istabā pie savām mantām. Kopumā atklimatizācijas periods ilga dažas dienas.

Kopumā jāsaka, ka Henrijam ceļojums patika un jutās viņš ļoti labi, lai gan pirms brauciena mazliet piedomāju par to kā būs. Henrijam ir šādas tādas veselības problēmas un izpausmes. Lai gan esam viena ģimene 9 dienas no vietas atrasties mašīnā pa 12 un vairāk stundām izrādījās pārbaudījums mums visiem, jo nav iespēja pabūt pašam ar sevi ne mirkli. Atkal jau pierādījās tas, ka dzīvē nenotiek kā esam ieplānojuši un ne savu, ne sava bērna reakciju pret dažādām situācijām un lietām arī  nav iespējams prognozēt. Tomēr ieguvām lieliskas emocijas, iepazinām jaukus cilvēkus, piedzīvojām dažādus pārbaudījumus savas nervu sistēmas noturībai, netīši salauzām drauga mašīnu un kopumā prom no mājām bijām 3 nedēļas! Paspējām noilgoties tomēr bija arī žēl aizbraukt no Altaja ... ceram tur atgriezties."

Piebilde: visas fotogrāfijas ir Ivetas un Reiņa īpašums. Satura pārpublicēšana un fotogrāfiju izmantošana elektroniskā vai drukātā formātā obligāti rakstiski saskaņojama.