Pagājušā gadā, tieši ap šo pašu laiku, man kāda žurnāliste lūdza pakomentēt iemeslus, kādēļ cilvēki reizēm izvēlas ceļot uz tām valstīm, kur jau bijuši ne vienu, bet vairākas reizes. Man ļoti patika gan piedāvājums, gan konkrētā ideja rakstam, jo sapratu, ka tas tiešā mērā attiecas tieši uz mūsu ģimeni. 

Tā kā žurnāla raksts līdz šim brīdim nav piedzīvojis publicēšanu un visdrīzāk ka, tas arī vairs nenotiks, nolēmu ka ar savām domām padalīšos šeit. Jo doma mani pašu par šo tēmu nav pametusi un ir aktuāla, patiesībā, visu laiku. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka runājot par ceļošanu, ne reizi vien esmu dzirdējusi sev veltītu jautājumu: bet, kapēc jūs atkal braucat uz turieni? (šeit var likt, piemēram, Francija, mūsu ģimenes gadījumā). Jūs tak tur jau esat bijuši un vairākas reize pat. Negribas redzēt ko jaunu? 

Nu, tad lūk, atbildes vietā uzrakstīšu mazliet par to, kapēc mēs kā ģimene diezgan regulāri ceļot uz jau zināmām vietām. Tas nenozīmē, ka neatklājam ko jaunu. Arī to daram, taču šoreiz par to, kapēc nebaidamies atgriezties tur, kur zinām - būs labi. 

Protams, ka gribas redzēt jaunas vietas, un to arī daram, kad vien ir iespēja. Taču, piemēram, Francija, un ne tikai, ir tās zemes, kur mēs atgriežamies ...arī pie katras izdevības. 

Patiesībā, mūsu attiecību sākumā, vēlme atgriezties tur, kur jau būts, bija vairāk manam vīram, jo viņam ļoti patīk konkrētība un skaidrība par lietām. Kādu brīdi tas pat likās kaitinoši, jo īpaši tādēļ, ka bijām divi vien, brīvi kā putni. Taču nenoliegšu, ka tagad arī man pašai patīk ceļojumā kaut kur atgriezties, jo tad tas ir pilnīgs atpūtas brauciens. Vairāk runā ir atkārtotu braukšanu uz konkrētu pilsētu (kūrortu, salu, liec, ko vēlies), jo reti kuru valsti var apgūt vienā ceļojuma piegājienā. 

Nav jādomā par jaunu vietu/objektu atklāšanu (nu tā, lai ir redzēts kaut kas no kultūras, kaut kas no "trendlietām", kaut kas no obligātajiem apskaties punktiem, ko pastāstīt citiem utt.), nav jādomā vai paspēs izpildīt visu "klasisko tūristu programmu", nav jāizdomā kā un kur nokļūt…vienkārši brauc un dzīvo savu dzīvi tikai citā valstī, pilsētā. Man jau kopš studiju gadu dzīvošanas Francijā nenormāli patīk tā sajūta, ka tu svešā valstī, pilsētā esi kā mājās. Gan tādēļ, ka valoda ir, gan tādēļ, ka ikdienas lietas nav pārsteigums, gan tādēļ, ka adaptācijas brīdis nav nepieciešams nekāds….ļoti patīk tā sajūta gan man, gan vīram. Un, skatos, arī meitenēm patīk. Tādēļ, piemēram, arī slēpošanas brīvdienas atkārtojam vienā vietā. Viss zināms, droši un paredzami. UN, tas tiešām nav tik garlaicīgi, kā izklausās. 

Jāsaka gan, ka kādreiz, tajos laikos, kad nebija vēl airbnb (jep, tādli laiki arī bija!), tad ceļošana vienmēr asociējās ar dzīvošanu viesnīcā. Tagad, kad cilvēki lielākoties izvēlas dzīvokļus, šo "būšana kā mājas" saūtu var noķert krietni vieglāk, arī jaunās un nezināmās vietās. 

Vispār, kopš ir bērni, šādi "atkārtoti" ceļojumi  ir arī tāds kā mūsu must have! Jo, ceļot ar bērniem reizēm, ne vienmēr un jo vecāki bērni, jo retāk, jau tā ir izaicinājums, tādēļ, ja dodies uz zināmu vietu, atkrīt tik daudz lietu, par ko domāt. Gan praktisku, gan emocionāli. Šis bija ļoti svarīgi brīdi, kad meitenes bija pavisam mazas. Vai, brīdi, kad ģimenē ienāk vēl viens mazais, bet ceļot gribas tik un tā. 

Savukārt, kad mums aizrāda, ka šāda pieeja ceļojumiem neļauj atklāt pasauli, es saku, ka tam nepiekrītu. Katrs ceļojums ir pilnīgi savādāks un katru reizi var ne tikai pamanīt, bet arī piedzīvot ko jaunu. Kā, piemēram, pēdējais Francijas ceļojums - meitenes piedzīvoja vietējo bērnu dārzu, sapazinās ar vietējiem cilvēkiem, izbraucām tos nostūrus, kur vēl nekad nebijām bijuši un kas ir mazāk tūristiski. Saraksts ar pievienotās vērtības lietām nebūtu īss.

Mēs, protams, pie katras izdevības dodamies arī uz vēl neatklātiem gala mērķiem. To daram, tādēļ, lai redzētu to plašo pasauli, lai bērniem un pašiem būtu atklājumi, taču, nenoliedzu, manās acīs atkārtotai braukšanai uz zināmam vietām ir pilnīgi cits (ne labāks, ne sliktāks) šarms.

Tā ir sanācis, ka par mūsu ģimenes "valsti" mēs saucam Franciju. Un tam ir iemesls. Man mīlestība pret šo valsti sākās jau tad, kad gāju skolā un nekad vēl nebiju bijusi Francijā. Sanāca tā, ka beigās es visus studiju gadus un vēl mazliet, esmu dzīvojusi Francijā. Mana pirmā mājvieta vairāku gadu garumā bija Nica, vēlāk Perigo piepilsēta un tad Parīze. Loģiski sanāk, ka šīs vietas pazīstu vislabāk, tādēļ arī tur mēs dodamies. 

Dienvidkrasts (Nica & tās apkārtne) man ir vismīļākais ar to, ka papildus visforšākajām atmiņām, tā apvieno divas manas lielās mīlas - kalnus un jūru vienlaicīgi. Es arī fiziski tur jūtos vislabāk, visvieglāk elpot, visbrīvākais deguns un labākas sajūtas. Cilvēkam, kurš visu bērnību un jaunību dzīvojis ar aizliktu degunu, tas ir ļoti, ļoti būtiski. Parīze savukārt, patiesībā, man nav mīļākā no pilsētām, bet kaut kas tajā pievelk un velk atpakaļ. Ik pa laikam vajag un tad kādu brītiņu miers. Vīram gan tieši Parīze ir vismīļākā. Abās šajās vietas man, nu jau mums, ir draugi. Tas dod papildus motivāciju doties uz turieni. Loģiski, ka attiecību sākumā vīru tam visam esmu pavilkusi līdzi, bet viņš ārkārtīgi labprātīgi visam padevās.

Es jau minēju, ka ceļojot atkārtoti, vislabākā ir tā sajūta, ka dodies kā uz otrām mājām, kā uz sen zināmu vietu. Tas vieglums, tas gaiss, ko pazīsti (un dienvidos tas tiešām ir īpašs, tik citāds, no ierastā), tās emocijas, ka tu zini, ka te ir labi, tas ir tas, kas velk atpakaļ. Tas nav jaunu vietu atklāšanas adrenalīns, protams, bet reizēm to nevajag un neprasās.

Mēs vienmēr esam par jaunu vietu atklāšanu un to arī darām, bet būs vietuas, kur atgriezīsimies ikreiz, kad būs tāda iespēja.

Un, jums? Ir tādas vietas, kur labprāt atgriežaties ikreiz, kad vien ir iespēja?