Kā jau ierasts, pirms svētkiem dažādas labdarības akcijas kļūst arvien dzirdamākas un redzamākas. Kaut cenšamies tajās piedalīties neskatoties uz sezonu, šajā laikā par tām sanāk domāt vairāk. Ticu, ka ne es vienīgā tāda.

Kādu vakaru teicu Grētai, ka būs jāsakrāmēsi kastē mantas, dāvanas un visu, kas nepieciešams, lai sūtītu tiem bērniņiem, kam tas vairāk nepieciešams. Tiem, kuriem jāpalīdz, tie, kuri dzīvo ne visai labos apstākļos, tiem, kuriem, iespējams, nav mamma vai tētis, vai neviens no abiem. Grētas pirmā reakcija bija - kapēc? Kapēc mēs to darīsim? Bet tajā pat laikā, gaidīja, kad varēs to izdarīt. 

Tiešām, kapēc? Loģisks jutājums četrgadīgam bērnam. Jo bērni jau nepiedzimst ar to domu galvā - jāpalīdz tiem, kuriem tas nepieciešams. To iemācās. Bet, lai to iemācītos, ir jāzina visas atbildes uz jautājumiem. Un pie tādiem jautājumiem piederas arī vienkāršais "kapēc? Kapēc man būtu jādod kādam citam tas, kas man pašai patīk?" Tas nav ne nepieklājīgs jautājums, ne norāda uz to, ka bērns (nu, šoreiz konkrēti mana meita) ir slikta vai nepieklājīga, neaudzināta un ar saltu sirdi. 

Gan tad, kad mums ar vīru nebija bērni, gan šobrīd, kad mums viņi ir divi, mēs vienmēr un, patiesībā, regulāri esam ziedojuši vai piedalījušies dažādās labdarības akcijās. Nekad par to daudz nerunājam, jo runāšana par to ne vienmēr ir nepieciešama. Toties mūsu apziņa, ka palīdzēt un ziedot, ja vien tas ir iespējams, ir nepieciešams, ir ļoti skaidra un to neesam arī slēpuši.

Ļoti agri to sākām mācīt arī Grētai, stāstot, runājot un rādot piemēru. Tagad arī Florencei. Bet bēri ir bērni, viņi aug un attīstās, tāpat attīstas viņu domāšāna un spriest spējas. Tādēļ arī ir tikai NORMĀLI, ka bērns uzreiz nesaprot, ko nozīme "vajag palīdzēt citiem", nesaprot uzreiz iemeslu, kādēļ kāda forša manta būtu jāatdod citiem cilvēkiem, citiem bērniem, vēl pie tam tiem, kurus viņš pat nepazīst. Ir normāli, ja sevis paša krāto naudiņu bērns uzreiz automātiski neiedomājas ziedot, bet izvēlas doties uz veikalu nopirkt tieši to, kam šo naudu ir krājis. Ir normāli, ja līdz šim neizmantotās rotaļlietas, par mazu palikušos apavus, redzot, ka mamma tos nes  prom, bērns pēkšņi uzskata par savām vismīļākajām un dārgākajām lietām. Manu "normāls" izpratni protams drīkst apstrīdēt, jo, iespējams, kādam tas neliekas normāli. 

Ir arī normāli, ja bērns dzirdot vārdu "bērnu nams" (kas šobrīd tiek dzirdēts bieži, kaut ik rītu un vakaru automašīnā braucot) uzreiz neiedomājas "ak, tik skumji, jāpalīdz!". Tas visdrīzāk tādēļ, ka bērni vispār reti kaut ko jaunu izdzirdot automātiski iedomājas, ka tas ir kas slikts un briesmīgs. Ziņkāre, lielākoties pozitīva ziņkāre, uzvar. Varu atzīties, ka Grētais pirmā reakcija bija tīri priecīga interese: "Mamm! Bērnu nams, kas ir bērnu nams? Tur daudz bērnu ne? Lieli rotaļu laukumi, ja? Es gribētu apskatīties."  Kāds šo izlasīs, nošausmināsies, ka viņa nezina kā ir patiesībā. Bet, kā gan viņa var zināt? Protams, es stātu un arī biju kādreiz stāstijusi, kas tas ir un ka ne vienmēr tur ir labi, ka bērniem tur īstenība nav tik priecīgi, kā izklausās un ka tie laukumiņi lielie ne vienmēr dod laimi. Ka bērniem tur nav ne mammas, ne tēta, ka citi cilvēki palīdz, lai būtu tās mantas, lai būtu smukas drēbes un lai būtu lielie rotaļu laukumi. Jāpalīdz, lai varbūt būtu arī jauna mamma un tētis. Bērns noklausās, it kā saprot, bet tajā pašā sekundē nav gatavs visas savas vai daļu mantas sakrāmēt, lai vestu prom. Vai drīzāk, ir gatavs, līdz brīdim, kad liekot mantas maisā, ierauga tās no jauna un tad tā pēkšņi kļūst par vitāli svarīgāko. Un arguments "tev tas jau sen vairs neder vai ja jau pāris mēnešus nebija vajadzīgs, vairs nevajadzēs", arī nenostrādā sekundē. Tāpat mazais uzreiz nesaka frāzes - ņemsis tos bērnus pie sevis, tu būsi mamma visiem. Nop, mammu vispār bērni negrib dalīt. Ar māsu pat negrib, kur nu vēl ar svešu. Iespējams ir tādi bērni, Grētai tāda reakcija nebija. Florence vispār vienkārši dziedāja un kūļāja kājas sēdeklī. 

Regulāri un it īpaši pārvākšanās laikā, es mājās krāmēju un šķiroju dažādas sadzīves lietas, drēbes, apavus, lieku tos maisos un vedu prom uz labdarības veikalu. Grēta ļoti bieži ir braukusi līdzi un viņa it kā skaidri saprot šo principu. Šo mums nevajag pašiem vairs, ir labas lietas, atdosim citiem, bet tā šauba un jautājumu gūzma arī ir - nu kā tas ir, ka citiem vajag? Kapēc citiem jau nav? Kapēc citi paši nevar nopirkt? Nevis tapēc, ka skopa un negrib dot, bet tapēc, ka interesē un grib saprast.

Tāpat, jau kā ikdienas rituāls ir kļuvis iemest monētas dažādās ziedojumu kastītēs. Bet tas reizēm vēl arvien meitēm ir vairāk prieks kaut ko kaut kur iemest (tikpat liels prieks ir strūklakā iemest monētu) nevis uzreiz skaidra doma - iemetu/ palīdzu. Loģiski, ka es stāstu un mācu, bet tas ne vienmēr vēl ir pašsaprotami. Toties, kad tas ir izdarīts, tad pašai gan ir prieks un arī lepnums. Tad, kad ir sapratusi, kad ar šo mazo darbiņu tiešām ir palīdzējusi, tad jau rādās cita bilde un nākamajā reizē jautājumu daudz mazāk. Jāsaka gan, ka Grēta nu jau tomēr skaidri zina, ka pie kasēm un publiskās vietās noliktās kastītes ir ar mērķi vākt naudu kaut kam. Drīzāk tā tēma ne vienmēr ir saprotama līdz galam. 

Izskanot idejai, ka jākrāmē kaste ar mantam "Zvaigzne austrumos" akcijai, Grētai uzreiz nebija loģiski un viegli pieņemams tas, ka jaunas foršas lietas (zīmuļi, galda spēles, zobu birstes (!!!), smaržīgas ziepes, mīkstā mīļmanta u.c.) tā vienkārši būs jāsaliek kastē un jasūta prom. Vēl pie tam tur, kaut kur uz valsti, kuras nosaukumu viņa īsti pat dzirdējusi nav, un tur, kur ir kara apstākļi. Tu pasaki vārdu karš, pretī ir 100 jautājumi par to, kas ir karš, kapēc, ko, kad? Un vai tad tur nav veikalu? Kapēc nav? Kā tas ir, ka nevar nopirkt zobu birsti un ziepes? Un tad tu atkal stāsti, rādi, klusē, kad nezini, sūti pie tēta, lai pastāsta labāk un liekas viss kļūst saprotamāks. Iepriekšējās dienās bijām visu izrunājušas, ko liks kastē, kam tas domāts un kapēc tieši tādas lietas. Šovakar kastes krāmēšana gāja raiti līdz bērns ierauga, ka kastē jāiek arī rozā zeķes un kaudzīte ar ledenēm uz kociņa! Nu, mamma, tiešām zeķes nevar paturēt? Konfektes varētu būt garšīgas, es varu apēst vienu? Un tu vēlreiz stāsti, ka mums jau mājās ir dažādas zeķes un ka tur, tas nepazīstamā meitene būs dikti priecīg par tām zeķēm, jo tur vakari arī auksti! Un jāstāsta tā, lai tas bērns te tiešām iedomājas kā tur tas bērns priecāsies. Un, ka konfektes būs turienes bērniem, lai prieks. Bet, mamma, saldumus tak daudz nevar! Nu, nevar, bet viņiem nav nemaz. Nav tik viegli. Jo pretī tev ir četrgadīgs bērns, kuram jau reizēm dalīties ar māsu mantās liekas pasaules netaisnība, kur nu vēl ar kādu, ko vispār nepazīst (tas gan parasti ir vieglāk, kā dalīties ar māsu). Četrgadnieks, kam ir arī viedoklis par visu. 

Patiesībā, ja tā labi padomā, tad bērniem (vismaz manējai) ir bijis vieglāk izstāstīt konceptu "ziedot laiku" kā citus labdarības veidus. Bērniem, man liekas, sākumā ir vieglāk saprast, ka tu tāpat kaut kur brauc ciemos (uz bērnu namiem, pansionātiem, arī patversēm) un ziedo savu laiku, savas idejas kopā darbojoties, jo tas liekas interesantāk (?). Mēs vasarā ar Grētu kopā devāmies uz kāda mazas Latvijas pilsētas krīzes/dienas centru bērniem no visdažādākajām ģimenēm, lai es, liela pasākuma ietvaros, kopā ar bērniem gatavotu dažādus gardumus. Grētai tas vispār nelikas nekas jocīgs vai ārkārtējs. OK, braucam. Būs bērni, būs forši. Visa loģika. Tu taisīsi ēst, es tikmēr spēlēšos. Un tā arī bija. Kamēr es gatavoju, Grēta kopā ar citiem bērniem izklaidējās. Prom braukt negribēja. Ja piedāvātu atkārtot pasākumu - nav divu domu, viņa būtu gatava. 

Un visiem šiem stāstiem ir arī otra puse - tie, kuri prasa vai neprasa, bet kuri cer pēc palīdzības. Lūgumu ir daudz un dažādi, tie izskan pa tv, pa radio un ir akcijas, kuras balstās tikai uz cilvēku (bērnu) izteiktām vēlmēm, kā tieši viņiem palīdzēt. Nedēļas nogale ar draugiem aizsākām sarunu par akciju, kur bērni raksta vēstules lūdzot visdažādākās dāvanas uz svētkiem. Viens lūdz savu pirmo personīgo spilvenu, cits vēlas jaunu penāli vai skolas somu, bet kāds cits grib spīdīgas kedas, jaunu skrituļdēli, kalnu divriteni vai jaunāko skārienjūtīgo telefonu. Nu kā tad tā, nu kā tu vari prasīt, lai cits tev ziedot tik dārgu mantu kā telefonu! Vai riteni! Nu tā tak arī nevar! Kur skatās pieaugušie! Tā nav pirmā nepieciešamības prece, bez tās var iztikt, galvenais jau lai zvana tas tefons, bez pārējā var iztikt, vai ne? Saprotama pirmā reakcija. Bet, ir bet. 

Bet kādēļ, lai tam bērnam sapnis nebūtu jauns telefons vai ritenis, ja visiem citiem apkārt ir? Galu galā, bērnam ir bijusi iespēja rakstīt vēstuli ar saviem sapņiem. Jā, viens mazais uzraksta, ka vēlas spilvenu un jaunu darbu mammai, bet cits iedomājas, ka grib telefonu. Iespējams telefona neesamības dēļ viņš jūtas izstumts klases biedru lokā. Protams, te ir jautājums par sabiedrību, kādā bērni aug, par to, kādas vērtības bērniem tiek mācītas - tas ir cita un gana smaga tēma - bet, in general, mēs nevaram bērnam pārmest to, ka viņš vēlas, vēlas dāvanu. Ka viņš grib jaunu telefonu vai jebkuru citu, mūsu acīs, "materiālu dāvanu". Ir tikai normāli, ja bērns grib līdzināties saviem vienaudžiem. Mēs nevaram pārmest viņam to, ka viņš to grib. Mēs varam viņam mācīt un rādīt piemēru, ka ir lietas, bez kurām var labi iztikt, ka ir svarīgākas lietas, ka, iespējams varbūt, savās vēlmēs ir jābūt pieticīgākam, ja tu tās lūdz kā dāvanu (šī daļa izklausās skarbāk kā es to domāju patiesībā) sabiedrībai. Mēs varam mācīt kā būtu pareizāk un labāk, bet pārmest, ka vēlas - tas būtu stulbi. Jo mēs paši tik daudz ko vēlamies, tikai būdami pieauguši esam iemācijušies skaļi neteikt to, ko reizēm patiesībā domājam (vēlamies), lai izklausītos vai izskatītos pareizāki. Es tai skaitā, protams. 

Ar visu šo iepriekš rakstīto, kur rindas, laikam, nerindojas pietiekoši loģiskā secībā, es gribēju teikt, ka bērni un labdarība ir tēma, par kuru var daudz un dikti runāt. Kā arī to, ka bērniem ir jāmāca, kas ir labdarība, ziedošana, kādēļ tā ir un ko tā dod. Neviens, vai reti kurš mazais piedzimst ar domu galvā, ka es tagad ziedošu un dāvināšu (mantas, naudu, laiku) tiklīdz to varēšu. Man liekas, ka tas ir tīrs audzināšanas jautājums, kur piemērs vislabākais būs pati ģimene, kā arī noteikti mācību iestāde (dārziņš vai skola). Bet tajā pat laikā, audzinot bērnu, būtu forši, ja mēs, pieaugušie, neaizmirstu, ka pretī mums ir bērni, ko audzinam un ka viņa domāšana ir savādāka kā mūsu (reizēm daudz labāka), ka viņam ir jāizdzīvo arī bērnība un ka viņam ir tiesības arī ko uzreiz nesaprast, arī nepieņemt vai pat pretoties tam, ko viņam saka vai lūdz darīt (piemēram, konkrēti, sakrāto naudiņu nest uz ziedojumu kastīti, vai dzimšanas dienā vēlēties īstu dāvanu nevis "lai visi ziedo tam un tam). To es saku arī sev. 

Labdarība ir labi darbi, tas sevī ietver tik daudz un tik ļoti bieži tas sevī ietver tieši ar naudu nesaistītas lietas. Man liekas, ka to bērniem iemācīt ir vēl svarīgāk kā konkrēti ziedot naudu. Domāt un darīt labu. Tas ir svarīgi. Bet diemžēl mūsdienu pasaulē bez naudas nekur...bet tā jau cita, nākamā smagā tēma. 

Skaistu pirmssvētku laiku! Skaistu, jo mierīgs tas diezvai būs!