Vasarā aizejot uz jūru, apsēžoties smiltīs un aizverot acis, es vienmēr, vienmēr, nodomāju, ka, nu, bāc…ir tak labi. Ne vienmēr easy, bet kopumā labi.

Vakar, kamēr skuķi turpat blakus krūmos iekārtoja štābiņu, šo izmēģināju un atverot acis sapratu, ka, nē….es nejūtos ne pa kripatu labāk un tā sajūta, ka, nu, bāc…ir tak labi, nav pie manis atnākusi. Tas ir biedējoši.

Gan sajūtas, gan apziņa, gan mazliet arī veselais saprāts un loģika saka priekšā, ka…sūdi būs un būs lieli. Ticam tam tagad vai redzēsim to vēlāk, tas jau ir katra paša ziņā.

Pagaidām vēl lielākā daļa ir stadijā, kad lielākais dienas un dzīves challenge ir apvienot darbu mājās ar dzīvi mājās, kad mammas vēl gandrīz ar prieku spēj un var piedāvāt aktivitātes bērniem (šajā ziņā, atzīstos vēl vienu reizi, ka esmu bad mom un uz katru “mammu, man nav ko darīt” pretī ir “tad izdomā! un tas strādā …lieliski), kad kopā būšana nozīmē galda spēles un nepārtraukt ēst gatavošanu. Un vēl ir joki, daudz (daļa, izcili!)

Taču jau tagad var redzēt, ka ekonomika, uzņēmumi brūk un bruks vēl, kā kāršu namiņi, kuriem pat īsti neviens nav pieskāries. Ka brūk gan tiem, kuriem biznesa plāns bija akmenī kalts un ir izstrādāts vēl 10 gadiem uz priekšu; brūk tie, kuriem līdz šim vienīgais biznesa modelis ir bijis haštagu sarinodošana viņiem vien zināmā secībā pret eiro enerģijas apmaiņai. Zinu, ka valst lemj, lems par palīdzību, bet zinam arī, ka papīrs mums pacieš visu, so…ar cerību, protams, var dzīvot].

Un jau tagad katrs dara, ko var. Tādēļ, kad kāds uzņēmums man par S izmēra paciņas ielikšanu omnivā vēlējas saņemt samaksu gandrīz 20 eiro apmērā, man pat parsteigumā acis nenoraustijās. Tu vienkārši sāc pieņemt, ka tagad tas būs tā. Negribīgi, bet sāc.

Zinu, protams, ka manai psihei un arī citu labsajūtai būtu vieglāk, ka es un arī vēl daļa citu dzīvotu uz mūžīgās “positive vibes” nots, turpinot fotogēniski izkārtot avokado maizītes (manas mīļākās, ja kas!) kūpšas kafijas krūzes fonā un turpinot ticēt, ka šis būs laiks, ko mēs vēsturē atminēsimies kā brīžus, kad cilvēki ģimenēs varēja ieturēja kopīgu maltīti pat vairāks dienas pēc kārtas, kad ne tikai cilvēku mājas, bet arī garāžas un pat pagrabi piedzīvoja lielāko tīrīšanu ever, iespējams, kopš uzbūvēšanas, kad pirmo reizi vēsturē brīvdienās auto rinda pie dabas takām bija garāka kā pie lielveikala stāvvietas (šis ir reāls pluss, ko vajadzētu tomēr saglabāt nākotnei) un atskanēja lūgums….nedoties visiem dabā uzreiz un vienuviet.

Taču tik pat labi es zinu, ka pēc tā smagā atsitiena ar pakaļu pret zemi aka realitāti, astes kauls sāpēs mazāk, ja jau tagad tiks pamazām pieņemta doma, ka sūdi būs. Un tik lieli, ka pat ēterisko eļļu starta komplekts difūzerī situāciju neuzlabos (p a j o k o j u).

Nu nav, nav stilīgi šādi domāt, es zinu, kur nu vēl šeit, bet, bļ…., man ir bail. A, jums nav? Toč’? Protams, ka panikošana ar nelīdz, bet ir cerība, ka bailes pārvēršas ātrākas reaģēšanas spējās vēlāk. Nezinu. 

Šonakt domas griezas uz riņķi visas nakts garumā un aizmigt izdevās vien 30 min pirms meitenes pamodās. Es māku sevi uzdračīt, scenāriju “rakstīšana” ir mans, patiesībā, neslēptais talants. Un tādiem kā es, nav viegli. Tā sajūta, ka atslābt nevar ne sekundi, ir baigi nospiedoša.

Tas, ka šobrīd, tieši šajā minūtē viss jau pa lielam ir labi, palīdz. Bet tas nav viegli. Prasa koncentrēšanos. 

 

Bilde apzināti ne pa tēmu.