Šodien, apsēžoties pie šujmašīnas, lai sašūtu mazu dāvaniņu Grētas draudzenei uz dzimšanas dienu, atcerējos vakardienas noklausīto podkāstu. Tur runāja par un ap sievietēm, ko tik viņas nedara (smieklīgu un reizēm apšaubāmu) un kam tas vajadzīgs, un galu galā sapratu, to, ko zinu jau kādu laiku....ka es tak esmu tā muterīte, par ko labprāt daudzas citas mammas iesmej un parodē, aprakstā kā murgu savās slejās (daudz tādu sleju sieviešu žurnālos), čatiņos sūta skrīnšotus un liek face palme ikonas. Zinu, es arī tā esmu darījusi (gribētu zināt vai ir kaut viens čatiņš, kurā tas nav bijis). Es baigi par to nekaunos, es pat pasmeju līdzi un bez liekuļošanas saku. ka tāda nu es reiz esmu. Atzīstos. 

Es atzīstos, ka esmu tā mamma, kura vienmēr pievērsīs uzmanību, kas bērniem mugurā, vai drēbes tīras, esot ārpus mājas man somā 90 proc. gadījumu ir pārvelakamais krekliņš (kā minimums) un vēl jo vairāk - ja zinu, ka būs kāda fotogrāfēšanās, iziešana publiski, pasākums utt., es tam pievērsīšu papildus uzmanību. Jā, es nopietnu uztveru dārziņa lūgumu "svētku drēbes" (nejaukt, princešu mini kāzu kleita uz 18.11 nav tas, ko es domāju svētku drēbēs), jā, man patīk, ka uz fotogrāfēšanās dienu meitenēm ir smukās saskaņotās drēbes (jo es gribu smukās bildes!) un jā, man patīk, ciemos ejot un svētkos sapucēt bērnus. Nē, tas nenozīmē, ka manā telefonā nav simtiem bilžu, kas pierāda, ka laukos vai mājās meitenes ģērbjas pašas kā grib un velk, ko grib, ka pārgājiens pa mežu nozīmē "ka tik ērti, kāda starpība par krāsām" un laukā dzīvojoties galvenais ir tas, lai ir ērti, lai nav bail smērēties un pa peļķēm lēkāt! Ak, es tak esmu tā muterīte, kuras bērni uz dārziņu dodas ar "smuko mētelīti", bet dārziņā laukā iešanai ir "skrienamais kombinezons". Nu....es tā atceros, ka mani tā audzināja un šķiet šajā jomā man nav nekādas traumatiskas pieredzes, so...es turpinu. 

Atzīstos, ka es pati esmu tā, kurai nav tāda koncepta mājās kā "mājas drēbes". Atceros, kaut kad vienreiz tas pamatīgi izbrīnija kādu draudzeni :). Man tiešām nekad nav bijis mājas "treniņtērps" vai t-krekli mājām. Pat ja esmu mājās viena vai ar bērniem, diezgan regulāri pēdējos gados, es kaut kā vienmēr ģērbjos tā, lai "varu uzreiz iet cilvēkos". Nē, es nestaigāju kostīmā un zīmuļsvārkos pa māju, amorāles kleitā arī totāli nē, bet arī ne izstaipītās biksēs un vecā džemperī. Katru rītu "savākties", kaut pavisam minimāli uzkrāsoties, pavingrot un uzvilkt "īsto apģērbu" ir manas labsajūtas strikts minimums. Es arī varu droši teikt, ka arī tas nāk no audzināšanas...mana mamma tā mūžam darījusi, omes ar, māsas ar...arī dzīvojoties laukos. Nezinu, man tik ļoti patīk un tas man dod labu sajūtu. Kad meitenes bija pavisam maziņas un manu dienu lielākais plāns bija iziet ārā ar ratiem vai izstumt tos uz balkona, arī tad es darīju tāpat. Pat, ja nebija plāna, iziet ārā.

Atzīstos, es esmu tā mamma, kura bērniem uz jubilejām gatavo cienastus. Pati. Tie, protams, top arī naktīs, jo reti, kad pa dienu sanāk. Un nevis tapēc, ka esmu home food frīks, ka gribu izceties un izlekt, un neuzticos nevienam veikala saldumam. Tas ir tikai tapēc, ka man patik, tapec ka manas feinās bērnības atmiņas ir jubilejas skolā, dārziņā ar mammas gatavoto cienastu. Man tiešām tas patika un meitenes arī vienmēr labi zina, ko vēlas. Kamēr tā gribēs, es ļaušos šim priekam. Kad gribēs iet uz veikalu izvēlēties, iesim un izvēlēsimies un neko vairs necepšu.

Atzīstos, es esmu tā mamma...un šeit, ļauju tev ļauju "OMG" izkliegt....kura izveidoja "whats up" grupu dārziņa vecākiem. Ok, es uztaisīju messengerī. Un kopējais ziņu skaits šajos gados nepārsniedz 20 :) Bet, tik un tā, es gribēju un uzsāku sarunu par tādām tēmām, kā ziedi skolotājām uz gada beigām, izlaidumu, Ziemassvētkiem, kā dāvana dārziņam un vai "vajag video & foto" uz izlaidumu utt.utjp. Savai aizstāvībai - ziņas bija īsas un konkrētas. Pārpratums - tikai vienreiz. Un, jā, es labprāt pieteicos vecāku padomei. 

Atzīstos, es šuju! Es tak šuju meitenēm šo to un visu ko, un ne vienmēr tas ir perfekti, zinu, bet man tā ir atpūta un kādam tas viss ir jāvelk, ja! Nu, kamēr vien meitenes neprotestēs, priecāsies pašas (un pat prasīs reizēm) un nekaunēsies par to, ka mugurā ir kas mans taisīts - es laikam to darīšu. 

Un kas vēl trakāk, reizēm pat pabrīnos (ar humoru), ka manus bērnus vel aicina ciemos, jo esmu no tām booring mammām (vai kaitinošajām), kuras bērni iet ciemos nesot dāvaniņā grāmatu vai...(bāc, pašai paliek neērti) kaut ko manis vai bērnu gatavotu. Ne tapēc, ka man būtu žēl ko pirkt. Bet tapēc, ka meitenes ar to ir mierā (dāvaniņas vienmēr saskaņoju) un tādēļ, ka pagaidām viņām tas liekas forši. Arī tapēc, ka zinu, ka pirkto gatavo mantu klāsts bērnu ballītēs būs liels. Un grāmatas man liekas vislabākā dāvana. Arī pieaugušajiem, ja kas. 

Bāc un māja....es tak esmu tas frīks, kura tiešām vienmēr, pirms kāds nāk, iztīra māju un kaut kad jau minēju, ka esmu putekļu sūcēja frīks. Es kautru dienu izsūcu majās putekļus (vispār, man visu mūžu mājās bijuši dzīvnieki ar garāku vai īsāku spalvu, so, bez tā es gribēdama nevarēju iztikt). Es tiešām esmu no tām, kura nevar un jūtas neērti mājās uzņemt ciemiņus, ja viss nav tīrs un kārtīgs (saprāta robežās). Uzmanību, es māku tomēr arī sadalīt prioritātes un zinu savus iekšējos resursus. Ar zīdaini pie pupa es putekļusūcēju nevilku sev līdz...kaut gan :) Lab, joks, neesmu galīgi traka, bet gandrīz. Zinu, ka uz tīrīšanu un kārtošanu ir lielāki frīki par mani. Runājot par skapjiem...es totāli nesekoju Marie Kondo pamācībām. Kapēc? Es nezinu, bet "kastīšu" principu atvilknēs un skapju kārtošanu man iemācija mamma. Tik sen, ka vairs nezinu, kad, bet kopš sevi atceros, atvilknes mūsu mājās vienmēr bijušas saliktas "pa kastītēm, groziņiem", plaukti kārtīgi, vasaras/ziemas drēbes sašķirotas utt. Manai mammai tas bija ar varu uzspiests. Man mamma (un māsām) to mācēja iemācīt tik mierīgi, ka es pat nemanīju, ka tas tiek mācīts. Un tā es dzīvoju vēl šo baltu dien'... :) 

Bet jā, tas viss nāk no audzināšanas. Es nekad neesmu bijusi spiesta ne tīrīt māju, pat ne savu istabu, ne kārtīgi ģērbties ārpus skolas vai publikas, ne katru rītu sākt ar gultas saklāšanu (varu atzīties godīgi, kopš sevi atceros...es no mājas neesmu izgājusi nevienu reizi bez saklātas gultas. arī paliekot all day home, gulta vienmēr saklāta. manām meitenēm arī), bet es to visu esmu redzējusi kā absolūtu normu savās mājas, vēl arvien vecāku mājas un arī māsu mājās, vecvecāku mājas. Tās ir darības, kas man liekas tik ļoti loģiskas, ka es pat nedomāju...tas ir vai nav jādara. Man patīk, ka tādas lietas ir izdarītas. Un 99 procenotos tas notiek automātiski. 

Ak jā...trauki. Nu, es nevaru iziet no virtuves, ja izlietnē netīri trauki. Nevaru aiziet gulēt pat pēc milzīgas balles vai lieliem svētkiem, ja viss nav nokopts. Es neciešu pamosties netīrā mājā. Tādēļ visu savācu un no rīta laimīgi guļu. Cik ļoti tas kādreiz kaitināja manu vīru, tik ļoti viņš tagad ir pirmais, kas atgādinās, ka pēc svētkiem visu uzreiz savācam, lai no rīta mieriņš. Nemaz nerunājot, ka pēc zobu tīrīšanas man patīk notīrīt izlietni, krānu...reizēm tas beidzas arī ar visas vannas istabas ātru iztīrīšanu. Šausmīgi. 

Izklausos pēc frīkainas trakās. Palasot tā ir, ticu. Bet..nu, tā nav, man liekas.

Man (un manai ģimenei) ir visādi citādi mīnusi, ja, kurus nevar stāstīt, jo tā nepieklājas būt :)!

Mūsu ģimenē nav neviena vegāna vai pat veģetārieša, mēs lietojam homeopātiju, mēs ar vīru, kungs apžēlojies, labprāt baudam vīnu (un bērni nekad neaizmirsīs to pateikt visiem skaļi un publiski), es nemāku nostaigāt visu dienu tīriem apavaiem (apskaužu tās, kurām baltās kedas ir baltas no rīta un arī vakarā un melnie zamšādas zāmaki ir nemainīgi tīri un skaisti) un kosmētiku lieku tā, kā liek tie, kuri nemāk. Mani bērni ne vienmēr jeb ļoti neregulāri izvēlas uzvesties perfeki (vai varbūt jāsaka vienkārši "labi"), lasīt manai meitai mācija citi, meitenes skatās multenes (tagad, kamēr šo rakstu, viņas jau stundu sēž Kidzonā, zeme atveries! :)), kas nozīmē, ka mums mājās ir TV, man nepatīk (ļoti) DIY kopā ar bērniem (es to piespiežos darīt) tikpat cik patīk pašai tos darīt vienatnē, mūsu mājās ir rotaļlietas & mantas, kas nav ekoloģiski tīras un sertificētas, ir arī kaudzīte plastmasa maisiņu, mēs ar vīru un arī bērniem mākam strīdēties un to arī ar zināmu regularitāti daram un zaļie augi puķupodos tiek gan pārlieti, gan aizmirsti apliet un beigās nomirst, es (un reizēm pat mans vīrs) ne vienmēr mākam un spējam labi saplānot finanses un auto mums ir ar benzīnu nevis elektrību. Un galu galā....arī mūsu mājaš ir atvilkne "sūdiņiem" un "nezinu, kas tas ir, kur likt". Tik daudz lietu, lai ierindotos nepareizajos cilvēkos, ka mana kārtības mīla un smieklīgās mammas statuss ir totāls nieks.

Tāda lūk tā dzīve un es labprāt pieņemu šo statusu un man nenormāli patīk lasīt visus tos jokus par tādām un šitādām mammām. Tas laikam pierāda, ka savus "tikus" protu uztvert veselīgi. 

Es ceru, ka saprotat, ka šis ir jālasa ar atvērtu prātu un humoru. Man tiešām vismīļākie ir "nepareizie" cilvēki. Tik katram sava joma, kurā labāk prot būt nepareizs. 

Priekā! Eju taisīt gaileņu mērci. Ar saldo krējumu. Čau.